The Development of the Concept of a Commercial Transaction in Latvian Private Law

Latvijā komersantu (t. i., komercsabiedrību un individuālo komersantu) noslēgtos tiesiskos darījumus regulē Komerclikums. Šai jomā piemēro arī Civillikuma normas, ja Komerclikumā nav īpašu noteikumu. Komercdarījumu noteikumu galvenais mērķis ir atvieglot darījumu noslēgšanu un nodrošināt šo darījumu ātru izpildi, taču vienlaikus Komerclikuma noteikumi par komercdarījumiem ir stingrāki pret darījuma dalībniekiem nekā Civillikumā ietvertās vispārīgās normas. Turklāt komercdarījumiem tiek piemēroti īsāki noilguma termiņi. Komerclikums kopumā balstās uz tā saukto subjektīvo sistēmu un parasti attiecas tikai uz komersantiem. Tādējādi komercdarījumi ir komersanta tiesiskie darījumi, kas saistīti ar komercdarbību, bet tiesisks darījums uzskatāms par komercdarījumu tikai tad, ja tajā piedalās komersants. Turklāt šie darījumi ir saistīti ar komersanta komercdarbību. Tas nozīmē, ka komersanti, pastāvot zināmiem nosacījumiem, var būt privātu darījumu dalībnieki ārpus Komerclikuma darbības jomas. Pēc Komerclikuma komercdarījumu daļas stāšanās spēkā 2010. gadā tiesas konsekventi piemēro Komerclikumā postulētos komercdarījumu noteikumus. Diemžēl dažos gadījumos novēroti mēģinājumi ierobežot komercdarījumu normu piemērojamību, interpretējot komersanta darījumus kā tādus darījumus, kas nav komercdarījumi. Šī raksta mērķis ir izskaidrot komercdarījumu jēdzienu Latvijas likumdošanā, argumentējot, ka komersants nekomerciālus (privātus) darījumus var noslēgt tikai izņēmuma gadījumos. Komerclikuma mērķis ir nodrošināt, lai gandrīz visi komersantu veiktie darījumi ietilptu komercdarījumu regulējuma tvērumā. Ja komercdarījumu regulējuma piemērošanas joma tiktu ierobežota, tas nozīmētu, ka komersantiem būtu tiesības uz īpašas labvēlības režīmu, ko nodrošinātu Civillikuma normas. Tas, iespējams, varētu apdraudēt komersantu noslēgto līgumsaistību izpildi. atslēgvārdi: Latvijas Komerclikums, juridiskie darījumi, komercdarījuma jēdziens